Par sākumu, izaugsmi un nākotni

Svinot kluba Amber desmitgadi, aicinājām uz sarunu biedrības "Latvijas sinhronās slidošanas attīstībai" valdes locekli Ingu Freināti.

Jautājumus uzdeva Amber Dreamers komandas dalībniece Inguna Ieviņa.

Sākums un iedvesma

• Ar ko Tevi visvairāk pārsteidza šis sporta veids, kad to iepazini pirmoreiz?

INGA: Pirmo reizi redzēju sinhronās slidošanas sacensības, kad Latvijas komanda devās uz savām pirmajām starptautiskajām sacensībām, kas vienlaicīgi bija arī pirmais pasaules čempionāts 2012.gadā. Čempionāts norisinājās Zviedrijā, Gēteborgā. Līdz tam biju saskārusies ar daiļslidošanas sacensībām, kur Latvijas mērogā sportisti sacenšas pie praktiski tukšām tribīnēm. Un tad sinhronās slidošanas pasaules čempionāts – lielas halles tribīnes - pilnas ar skatītājiem un atbalstītājiem.  Publika tik silti uzņēma mūsu komandas debiju pirmo reizi startējot! Komanda bija nesen izveidota, no Latvijas daiļslidotājiem, nevienam nebija pieredzes, nezinājām kā notiek sinhronās slidošana sacensības. Katra komanda iznāca uz starta, katra programma bija vesels, krāšņs priekšnesums. Tas viss bija tik aizraujoši, nesalīdzināmi  ne ar ko iepriekš piedzīvoto.

• Kas bija tas brīdis vai iemesls, kad sapratāt – mums jādibina savs sinhronās slidošanas klubs?

INGA: Komanda AMBER tika izveidota no dažādu Latvijas klubu daiļslidotājiem un viņi bija katrs par sevi. Tiklīdz sākām gatavoties sacensībām, organizēt treniņu procesu, sapratām, ka mums nepieciešama kāda struktūra, kas visus apvieno. Pateicoties Sanitas un Lienes entuziasmam tika izveidota biedrība “Latvijas sinhronās slidošanas attīstībai”, ar visām no tā izrietošajām sekām. Beidzot mūsu Amber komanda bija kaut kur piederīga.

• Kādi bija pirmie soļi kluba veidošanā – ko atceries visspilgtāk no pašiem pirmsākumiem?

INGA: Viss bija jādara no nulles. Neviena no mums sporta klubu nebija iepriekš ne izveidojusi, ne vadījusi, par biedrības darbības principiem arī nebija nekādu zināšanu. Ļoti daudz strādājām pie juridiskās puses sakārtošanas, līgumiem un citiem dokumentiem. Uzsākot darboties, bija brīži, kad kontā bija 4 eiro un pilnīga bezcerība – ledus rēķini auga ar katru mēnesi, no slidotājiem  lielāku maksu prasīt nevarējām, jo jau esošo daži nevarēja samaksāt un lai komandai būtu pilns sastāvs, katrs no slidotājiem bija ļoti svarīgs, nevienu nevarējām pazaudēt.

Grūtības un izaicinājumi

• Kādi bija lielākie izaicinājumi pirmajos gados? Vai bija brīži, kad šķita – varbūt šis nebūs iespējams?

INGA: Finansiālie izaicinājumi ir tas, kas mums sagādājis raizes jau no pirmās dienas. Augot izmaksām par ledu, pieauga arī mēneša maksājums katram no sportistiem, dalība sacensībās (arī pasaules čempionātos) vienmēr bija par saviem līdzekļiem, ja arī kāds līdzfinansējums ir bijis, tad tas vienmēr bija tik niecīgs, ka nesedza pat 20% no sacensību izmaksām.

Komandā Amber vienmēr bijušas sastāva problēmas, jo nav viegli atrast 16-18 prasmīgus slidotāju vecumā virs 16 gadiem, kas ir motivēti, darba spējīgi, akurāti un precīzi un kam resursi ļauj trenēties. Vienmēr bija tā, ka 2-3 pietrūkst un tad ir kompromiss, komandā jāņem tādi sportisti, kuru prasmes neatbilst prasībām, komanda uz sacensībām var aizbraukt, bet rezultāts ir tāds kā ir, jo tiesneši vērtējumu izliek pēc komandas vājākā biedra.

Latvijas daiļslidošanas treneri arī gadiem centušies nonievāt sinhrono slidošanu apgalvojot, ka tas nav nopietns sports, jo tur nav daiļslidošanas lēcienu, bieži slidotājiem sakot, ka, ja galīgi neko neprot, tad lai iet uz sinhrono slidošanu.  Patiesībā sinhronā slidošana ir daudz grūtāka par individuālo, jo viss, katra vissīkākā kustība jāveic ārkārtīgi precīzi, savādāk no sinhronitātes nebūs ne vēsts. Pie mums ir mēģinājuši slidot daudzi daiļslidotāji, daudziem tas nav izdevies. Ir liela starpība vai tu slido viens, vai tev blakus ļoti tuvu ir citi slidotāji.  Arī lēcienu trūkums jaunās sezonas noteikumos ir labots, ar šo gadu komandām jāspēj veikt akselis un divu apgriezienu lēcieni (turklāt sinhroni). Iespējams, ka tas piesaistīs kādus daiļslidotājus.

• Kā jūs pārvarējāt sarežģījumus un kas palīdzēja turpināt?

INGA: Mēs vienmēr ticējām, ka ja visu darīsim labi, pēc vislabākās sirdsapziņas, tad mums viss izdosies. To arī cenšamies vienmēr ievērot. Darām visu tik labi, cik spējam. Un mēs ļoti mīlam visus mūsu sportistus, ļoti priecājamies par katra izaugsmi, kreņķējamies par neveiksmēm un traumām, turam īkšķus svarīgos brīžos un ļoti ar mūsējiem lepojamies!

• Kā jūs izjutāt sabiedrības attieksmi pret sinhrono slidošanu Latvijā tolaik? Vai jūs izjūtat kādas izmaiņas šo 10 gadu laikā?

INGA: Sabiedrībai šis sports bija pavisam svešs, pat daiļslidošanas vidē tas nebija pazīstams. Sākumā bieži saņēmām jautājumu – jūs tā kā baseinā nodarbojaties ar to sinhrono? Uzskatījām par savu pienākumu darīt visu, kas mūsu spēkos, lai šo skaisto sportu popularizētu.

Laikam pats lielākais devums sabiedrības informēšanā bija sinhronās slidošanas sacensību Riga Amber Cup organizēšana Rīgā 2018.gadā. Pirmo reizi organizējām tādu pasākumu. Uz sacensībām ieradās komandas no dažādām valstīm, mums bija augsta līmeņa tiesnešu sastāvs. Tribīnes bija skatītāju pilnas.

Tas deva milzīgu iedvesmu turpināt iesākto. Mūsu slidotāji progresēja ar katru dienu, mums bija spēcīgs sastāvs. Un tad bija Covid-19 krīze. Bija aizliegums trenēties, sacensības nenotika, viss labi iesāktais izjuka, pazaudējām lielāko daļu sportistu, atkal bija jāsāk gandrīz no jauna.

Šobrīd jūtam, ka attieksme ir mainījusies, mazie slidotāji pie mums ierodas jau ar domu, ka viņi grib būt daļa no sinhronās slidošanas komandas. Ar prieku velk vienādu komandas apģērbu – jā ar to mums sākumā arī bija milzīgas problēmas, jo meitenes nekā nespēja vienoties ne par jaku, ne kleitu krāsu un modeļiem, daži sportisti demonstratīvi valkāja citas krāsas jakas treniņos un viebās katrreiz velkot sacensību tērpus.

• Kas ir bijis sāpīgākais moments kluba 10 gados?

INGA: Uzrakstīju, apraudājos un izdzēsu. Tas lai paliek aiz kadra.

• Kas ir mainījies šobrīd? Kas ir kļuvis vieglāk, bet kādas problēmas ir saglabājušās?

INGA: Esam jau izveidojuši struktūru un darbības sistēmu. Mums ir jau iestrādnes gan apģērbu pasūtīšanā, visa veida mārketinga rīki. Sporta veids kļuvis atpazīstams. Klubā ir izveidota pēctecības sistēma, kad ir iespēja no slidošanas skolas sākuma grupas nonākt sporta grupā un pēc tam jaunākā vecuma komandā AMBERLIGHT, no tās savukārt ir ceļš uz nākamo virsotni – Junioru sinhronās slidošanas komandu  - Amber Junior.

Problēmas vienmēr ir tikai divas – finansējuma nepietiekamība un augsta līmeņa motivētu sportistu trūkums. Tas diemžēl nemainās.

Attīstība un izaugsme

• Kā klubs mainījies šo desmit gadu laikā – gan strukturāli, gan emocionāli?

INGA: 10 gadu laikā esam izauguši no 5 sportistiem, kas bija sākumā, līdz klubam ar vairāk kā 130 regulārajiem dalībniekiem. Mums ir gan slidošanas skoliņa pirmajiem soļiem, gan sporta grupa ar daiļslidošanas ievirzi, gan 4 sinhronās slidošanas komandas  - jaunākā vecuma AMBERLIGHT, junioru Amber Junior, šogad nākušas klāt vēl divas – pieaugušo komanda Amber Dreamers un jaukta vecuma komanda Amber mixed age.

Attiecīgi lepnums par mūsējiem ir daudz lielāks!

Ļoti žēl, ka mūsu pulciņā vairs nav Liene, kas daudzus gadus bija daļa no Amber vadības. Man viņas pietrūkst, bet katram jau savs ceļš ejams. Varu tikai būt pateicīga, ka viņa tik daudz darba un pūļu ieguldīja, lai mūsu klubs vispār rastos un paveica milzīgu darba apjomu tieši pirmajos, visgrūtākajos gados

• Kurā brīdī jūs sapratāt – jā, tas viss ir tā vērts?

INGA: Katrreiz, kad redzam prieku savu audzēkņu acīs, viņu vecāku lepnumu par saviem bērniem – tad ir tas brīdis, kas liek apzināties, ka mūsu darbam ir vērtība un nozīme, ka darām to, kas kādam ir vajadzīgs.

• Kurš no kluba attīstības mirkļiem jums šķiet visnozīmīgākais?

INGA: Gribētu pieminēt divus tādus pagrieziena punktus, kas mainījuši mūsu kluba darbību. Pirmais bija pēc 2015. gada pasaules čempionāta Kanādā. Komanda Amber atgriezās mājup ar tādu rezultātu, kāds nevienam nepatika. Bija jādomā ko darīt. Esošie treneri teica, ka ir izsmēluši visas iespējas, ka labāk nevar. Evai toreiz bija 19 gadi, viņa teica saviem komandas biedriem – es zinu ko darīt, kā mēs varam kļūt labāki, man ir vēlme un degsme. Komanda viņai uzticējās un viņa kļuva par komandas treneri. Nākamajā pasaules čempionātā Eva jau bija aiz ledus laukuma borta - jau trenera statusā. Viņa kļuva par visu laiku jaunāko treneri, kas ar savu komandu startē pasaules čempionātā. Tā bija milzīga uzdrīkstēšanās. Redzu kā viņa pa šiem gadiem ir augusi kā treneris un kā aug joprojām. Un es ticu, ka vienu dienu viņas komanda stāvēs uz pjedestāla pasaules čempionātā…

Otrs pagrieziena punkts bija slidošana skoliņas izveidošana. Tagad mūsu klubā ir gaidīts ikviens audzēknis no trīs gadu vecuma līdz pat pensijas vecumam. Ir dažāda vecuma un prasmju līmeņa grupas, kurās var nodarboties. Priecājamies, ka šosezon ievērojami pieaudzis to slidošanas skoliņas audzēkņu skaits, kas vēlas nopietni trenēties un startēt sacensībās. Redzot viņu milzīgo izaugsmi vienas sezonas laikā, ir skaidrs, ka tas bijis to vērts.

Cilvēki un kopiena

• Kā Tu raksturotu kluba kopienu – slidotājus, trenerus, vecākus?

INGA: Mēs mūsu slidotājus un viņu vecākus uztveram kā mūsu lielu ģimeni. Loti priecājamies par vecākiem, kas arī slido pieaugušo grupā. Pat dažas nodarbības ir vērts pašiem vecākiem pamēģināt paslidot, tad ir labāka izpratne par to, kas tiek no bērna prasīts treniņos un cik viegli/grūti ir izpildīt trenera dotos uzdevumus.

Mūsu slidotāji dalās 2 grupās – vieni uztver šo kā treniņu procesu un cenšas apgūt pēc iespējas vairāk, otriem tas ir tikai viens no pulciņiem simts citu pulciņu vidū, paslido pāris mēnešus un pazūd. Mēs, protams, vēlētos, lai to pirmo būtu vairāk, jo ļoti grūti ir treneriem strādāt, ja audzēkņi nemitīgi mainās.

Treneri mums ir paši labākie! Katrs no viņiem kaut reizi ir piedalījies pasaules čempionātā Latvijas izlases sastāvā ar sinhronās slidošanas komandu Amber. Tas, neapšaubāmi, apliecina viņu augsto meistarības līmeni. Treneri ir pacietīgi un laipni. Mūsu kluba princips ir cienīt katra audzēkņa personību un iemācīt viņam pēc iespējas vairāk mierīgā gaisotnē. Mūsu treneri nekliedz un nelamājas, neviens netiek apsaukāts vai kaunināts savu prasmju vai ķermeņa aprišu dēļ. Jums tas šķiet pašsaprotami? Nē, tā tas diemžēl nav, ir daži treneri Latvijā, kas joprojām izmanto vecās padomju treniņu metodes un turpina kliegt uz audzēkņiem, raut aiz rokām, grūstīt utml.

Vecāki ir vissvarīgākā daļa audzēkņu sportiskajā izaugsmē. Tieši no vecāku attieksmes ir atkarīgs, kā bērnam veiksies viņa sportiskajā karjerā. Šo gadu laikā esam redzējuši gan brīnišķīgus vecākus, kuri ļoti atbalsta savus bērnus, nāk mums palīgā kluba darbības organizēšanā, piedalās kā brīvprātīgie, kad rīkojam sacensības. Ir vecāki, kurus nekad neesam pat redzējuši, tikai saņemam naudas pārskaitījumu kontā, bērns pats ierodas uz nodarbībām, vecāki nekad ne zvana, ne ko jautā… par šiem ir mazliet skumji. Un tad ir neliels procents vienmēr neapmierināto vecāku, kā jau visur – tie, kam nekas nekad nav labi.

Vienmēr cenšamies rīkoties tā, lai mūsu audzēkņiem un vecākiem viss būtu labi. Šī ir viņu vienīgā dzīve un esam priecīgi un pateicīgi, ka kādu dzīves daļu viņi veltījuši sportam esot mūsu kluba Amber sastāvā.

• Kas Tevi visvairāk aizkustina, redzot bērnus un jauniešus klubā tagad?

INGA: Man vienmēr acīs sariešas asaras, kad redzu kādu mammu, kas pirmo reizi atvedusi savu bērniņu slidot un skatās uz pirmajiem solīšiem. Tieši tāpat, pirms daudziem gadiem arī es stāvēju aiz borta pie ledus laukuma un skatījos, kā mana meita Eva sper pirmos solīšus uz ledus. Nekā nevarēju iedomāties, kur šis ceļš mūs aizvedīs.

• Kā ir vērot savas meitas ceļu šajā stāstā?

INGA: Nu jau pagājuši 22 gadi kopš tās dienas, kad atnācām uz halli. Bijām atnākuši par ātru uz publisko slidošanu, un trāpījām uz daiļslidošanas treniņu. Tur bija kāda jauna trenere (Dana Pogiņa) ar 5 Evas vecuma bērniem un es iedomājos, ka varu aiziet pajautāt, varbūt viņa var Evai iemācīt slidot uz priekšu un varbūt atpakaļ, vairāk nē. Saņēmu drosmi un devos klāt. Dana bija atsaucīga un teica, lai Eva rīt nāk uz treniņu. Tā sākās mūsu dzīves daļa 10 gadu garumā ledus hallē - daiļslidošanas sportā.

Mazā daiļslidotāja Eva ar vecākiem

Kādu dienu, pie mums pienāca Latvijas Slidošanas Asociācijas vadītāja Marika Nugumanova un teica, ka Evai jānāk slidot sinhronās slidošanas komandā, ka ir iespēja cītīgi trenējoties aizbraukt uz pasaules čempionātu. Tas nebija viegls lēmums, jo šis sports bija kaut kas tāds, par ko neko nezinājām. Bet tas izrādījās labākais lēmums, tik daudz interesantu brīžu piedzīvots pa šiem gadiem. Ļoti priecājos, ka Eva piekrita kļūt par daļu no komandas. Paralēli sportam, Eva ieguva bakalaura grādu Biznesa vadībā mācoties angļu valodā, pēc tam maģistra grādu sporta zinātnē. Tagad Eva ir mūsu kluba dzinējspēks, nepārtraukti apbrīnoju viņas jaudu. Ļoti gaidu mūsu kluba pasākumus, tā ir iespēja viņu redzēt arī pašu joprojām slidojam, tas vienmēr man ir ļoti īpašs brīdis.

Redzu ar kādu atbildību un cik daudz viņa strādā un cik daudz joprojām mācās, lai kļūtu par vēl labāku treneri, kā atbalsta savus kolēģus, kā iedvesmo sportistus.

Personīgais stāsts un lepnums

• Kas Tev personīgi ir vislielākais lepnums, atskatoties uz paveikto?

INGA: Skatoties retrospektīvi atpakaļ uz pašu sākumu, elpa aizraujas no tā cik esam izauguši, cik daudzu slidotāju sapņus esam piepildījuši.

No mūsu bijušajiem sportistiem ir arī izaugusi vesela treneru paaudze, kas šobrīd strādā dažādos Latvijas daiļslidošanas klubos vai paši izveidojuši savus klubus un nes mūsu ieaudzinātās vērtības tālāk arī saviem audzēkņiem. Saprotam, ka mūsu klubs kaut kādā mērā ir mainījis arī Latvijas daiļslidošanas vidi, radot trenerus, kuri savus audzēkņus audzina ar pacietību un mīlestību.

• Vai ir kāds stāsts, kurš vienmēr silda sirdi – kāds notikums, cilvēks vai mirklis?

INGA: Esmu laimīga par saviem kolēģiem. Apbrīnoju Sanitu un apbrīnoju Evu. Viņas dara tādas lietas, ko es nekad nevarētu. Esmu ārkārtīgi lepna redzot Sanitu slidojam Amber Dreamers komandā. Tas mani ļoti iepriecina.

“Bet dzintars iemirdzas man rokās. "No cilvēkiem," viņš saka. "Tas no šiem cilvēkiem." Man ir labi un viegli dzīvot. Ar manu dzintaru man ir ļoti labi un ļoti viegli dzīvot” (I. Ziedonis, Dzintarainā pasaka)

• Kā šie desmit gadi ir mainījuši jūs pašas?

INGA: Domāju, ka visas esam ļoti mainījušās. Sākotnēji tas bija tāds pliks entuziasms, ļoti daudz strīdējāmies par visādiem sīkumiem (piemēram, par to cik lielam jābūt sacensību diplomam, vai kādas krāsas kleitas jāšuj programmai). Tagad esam sadalījušas savas kompetenču zonas un katra no mums dara to, kas viņai vislabāk padodas. Varam pilnībā uzticēties viena otrai. Ļoti labi, ka esam trīs – jautājumos, kur domas dalās, vienmēr tad ir trešais, kurš pievienojas vai nu vienai, vai otrai pusei un varam pieņemt lēmumu. Katrai no mums ir cita izglītība un līdz ar to mēs, manuprāt, viena otru lieliski papildinām.

Skats nākotnē

• Par ko jūs sapņojat nākamajos 10 gados – kluba nākotnē?

INGA: Protams, ka mēs sapņojam augt vēl un kļūt par vislabāko klubu, kur slidot. Ļoti ceram, ka mums reiz atkal būs elites AMBER komanda ar augsta līmeņa sportistiem. Tas gan pašlaik atkarīgs no mūsu junioriem, vai viņi turpinās sportisko izaugsmi arī nākamajā līmenī vai ne.

Vēl mēs sapņojam, ka mums būs finansiāls atbalsts, kas ļautu vismaz junioru un elites sportistiem trenēties bez maksas vai maksājot simbolisku maksu. Šobrīd klubs subsidē visus sacensībās startējošos sportistus un komandas par saviem resursiem, jo sportistu maksātā abonementa maksa sedz tikai daļu no kopējām izmaksām.

• Kā jūs redzat sinhronās slidošanas nākotni Latvijā?

INGA: Ticam, ka nākotnē sinhronās slidošanas komandas (vismaz jaunākā vecuma) parādīsies arī citos klubos Latvijā. Esam gatavi atbalstīt šādu iniciatīvu, palīdzēt šādas komandas veidot arī citiem klubiem. Tas šo sporta veidu virzītu uz priekšu lielākiem soļiem.

Noteikti liels potenciāls ir pieaugušo sinhronās slidošanas komandai Amber Dreamers, ko ceram nākamsezon redzēt piedaloties starptautiskās sacensībās ne tikai Rīgā (Riga Amber Cup), bet arī ārvalstīs.

• Kādu vēstījumu Tu vēlētos nodot jaunajiem slidotājiem un viņu ģimenēm?

INGA: Vecāki, atbalstiet savus bērnus! Atbalstiet viņus tā, lai viņiem ir prieks par to, ko viņi dara un ir sasnieguši, bet mēģiniet viņiem ļaut arī darīt un lemt pašiem. Nevajag bērnu vietā nest somu, vilkt jaku un siet slidas. Tikai tas kļūst par sportistu un veiksmīgu cilvēku, kas spēj visu darīt pats.